Šaujamieroču rašanos R Eiropā saista ar 13-14. gs. Pirmo ticamu zināmo reizi šaujamieroču pielietošanā Eiropā saista ar 1331.g., kad Kreicburgas bruņinieki un Špangenbergs uzbruka Itāļu pilsētai Cividaljē, itāļu ģermāņu pierobežā, izmantojot nelielu ieroci ar mazu Kalibru. Pastāv pieņēmums, ka Ķīnieši melno pulveri esot ieguvuši no arābiem, taču šaujamieročos to neizmantoja, vai izmantoja ļoti reti. Visādā gadījumā Japānā šaujamieroči ienāca no Portugāles un tikai 16. gs. pusē. Eiropā bija labāk attīstīta kalnrūpniecība un metālapstrāde, kas deva iespēju tiražēt un izplatīt šaujamieročus. Vecākais rokas šaujamierocis saglabājies no 1399. gada, kurš atrasts Tanenbergā. Sākumā rokas šaujamieroči bija stipri līdzīgi artilērijas ieročiem. Pirmie eksemplāri domāti šaut lādiņus ar sadegošā pulvera enerģiju izskatījās diezgan primitīvi. Stobri bija no bronzas vai dzelzs caurulītes līdz pus metram garuma, diametrs 20-40mm. Retos gadījumos izmantojās rūdīts tērauds.…
