Jāņem vērā arī riski, kas saistās ar elektroniskās vides kontroles iespējām, pieejamās informācijas saturu un datu drošību. Tātad tiek skartas tādas dzīves jomas, kā savstarpējo attiecību ētika, rīcības-atbildības sfēra un privātums.
Vispirms jānoskaidro, kas ir atbildības subjekts. Zinātne pati par sevi ir instruments – tā ir joma, kas var tikt izmantota noteiktu mērķu sasniegšanai/noteiktu nolūku īstenošanai. Tāpat tās attīstību izraisa motivācija izmainīt apstākļus, visbiežāk ar nodomu padarīt tos kontrolējamus. Tātad atbildības subjekts ir cilvēks, kurš iesaistīts zinātnes attīstībā: cilvēks, kurš izmanto savu intelektuālo potenciālu radot, pasūtot un izmantojot zinātnes un tehnikas sasniegumus. Un vienlaikus – cilvēks, kurš nosaka viņa rīcībā esošo tehnoloģiju izmantojamības robežas, paredzot tām noteiktu lomu. Citiem vārdiem – nosakot kontroles līmeni. Ieskaitot to brīdi, kad jāpieņem lēmums par to, kādā ziņā tehnoloģiju attīstībai tiks pakārtota dzīve kopumā. Tas attiecas ne tikai uz izgudrotājiem un tehnoloģijas institūtu kuratoriem (neatkarīgi no tā, vai tā ir valdība vai privātas personas), bet arī uz katru indivīdu, kurš plašā piedāvājumu klāstā var izvēlēties modernizēt savu dzīvi ļoti dažādos veidos.…
