Dzejoļu krājumā „Spārnotā Armāda” sakopoti 1912.-1919. gadā sarakstītie dzejoļi. Tajos skan dzejnieka pārdomas par 1. pasaules kara postu un par revolūcijas rītu, smeldzošas skumjas, romantisks nemiers un ilgas pēc skaistākas dzīves. Visos dzejoļos jūtam autora vēlēšanos darīt pasauli labāku un laimīgāku. Šī vēlēšanās izskan gan izmisumā par dzīves smagumu, gan optimistiskās, romantisma pilnās rindās par ticību pavasarim, visam gaišajam uz zemes. Šai krājumā ievietotie dzejoļi ir ekspresionistiski. [1]
Dzejoli „Sapņotājiem”, kas ievada krājumu, Sudrabkalns sarakstījis divdesmit gadu vecumā un veltījis „viszemju fantastiem un sapņotājiem”. Tiem viņš dzied slavu un aicina tos sākt cīņu par saviem sapņiem. Šāds romantisks pacēlums un vispārinājums raksturīgs visam krājumam.
Ilgas pēc jaunas pasaules skan dzejolī „Proleta ceļa dziesma”. Dzejnieks tic proletariāta uzvarai, tic, ka nekāds spēks un naids nespēj nomākt tā garu, jo proletariāta cīnītājs ir „no nemirstīgas cilts”. Ar savu trauksmainību Sudrabkalns iedveš lasītājā nemieru un vēlēšanos piedalīties šai cīņā. [1]
Krājuma nobeiguma dzejolis „Oda” ir alegoriska glezna, kur dzejnieks izsaka savu ticību progresam.…
