Šajā darbā tiek aplūkota tēma par „Aktīvās apmācības metodēm”.
Mūsdienās izplātītāka izglītības sistēma ir lekciju un semināru veidā. Studenti pasīvi uztver docētāja monologu, savukārt gatavojoties semināram un nodarbību laikā uzsvars tiek likts uz iegaumēto materiālo un izlasīto grāmatu saturu. Tāda pieeja nenodrošina radošu pieeju un patstāvīgas domāšanas attīstību, savukārt izglītības līmenis paliek zems. Tradicionālā izglītības un mācību sistēmā uzsvars pamatā tiek likts uz kompetences paaugstināšanu – t.i. jaunās zināšanās, iemaņas, uzskati.
Par svarīgu uzdevumu var uzskatīt pārēju no pasīvās apmācības uz aktīvo.
Aktīvā mācīšanas balstās uz to, ka studenti paši iemācās domāt, formulēt jautājumus un rast atbildes uz tiem, atrast informācijas avotus, veidot cēloņu un sakarību saistības, pieņemt patstāvīgus lēmumus. Mūsdienās zināšanu apjoms palielinās un atjaunojās ļoti ātri. Turklāt tikai ar grāmatām kā vienīgo zināšanas avotu vien nepietiek.
Mūsdienīgas kompleksas pasaules apstākļos izglītības mērķis ir ne tikai kompetences paaugstināšana, bet arī prasmju attīstīšana – spējas adaptēties pārmaiņām, izstrādāt jaunās zināšanas un nepārtraukti uzlabot savas darbības efektivitātes radītājus.…
