Starptautiskās cilvēktiesības ir tiesības, ar kuru palīdzību indivīdi un to grupas tiek aizsargāti pret viņu starptautiski garantēto tiesību pārkāpumiem no valdību puses un kuras veicina šo tiesību īstenošanu. Starptautisko cilvēktiesību iedīgļi ir saskatāmi vairākās starptautisko tiesību doktrīnās, tādās kā: humanitārā iejaukšanās, ko jau 17. gadsimtā pamatā izstrādāja Hugo Grocijs; valsts atbildība par nodarījumiem ārvalstniekiem; mazākumgrupu aizsardzības doktrīnas, kas tika izmantotas jau 19.gadsimtā, lai nodrošinātu kristiešu aizsardzību Osmanu impērijā. Ar 19. gadsimtu saistās arī daudzu starptautisku līgumu noslēgšana par vergu tirdzniecības aizliegšanu. Tieši ar cilvēktiesību attīstību lielā mērā ir saistāms starptautisko tiesību princips, ka valsts var ierobežot savu suverenitāti, noslēdzot līgumu un padarot par starptautiski regulējamu jomu, kas citādi nav regulējama ar starptautisko tiesību palīdzību. Tieši šādas starptautiskos līgumos ietvertas normas ir uzskatāmas par normām, kas regulē starptautiskās cilvēktiesības jeb starptautiskajām cilvēktiesībām.
Jautājums par visaptverošu starptautisko cilvēktiesību normu nepieciešamību it sevišķi aktualizējās II pasaules kara laikā un pēc tā, kad kļuva skaidrs, ka ar atsevišķu valstu brīvu gribu vien nepietiek, lai nodrošinātu cilvēktiesību īstenošanu. …
