-
Rolāns Barts "Camera lucida: piezīme par fotogrāfiju"
Rolāns Bārts analizē savas sajūtas no „uzlūkotā subjekta” viedokļa.
„... es pozēju, es to zinu, es gribu, lai jūs to zinātu, taču šim papildus ziņojumam nekādi nevajadzētu mainīt (patiesībā tas ir tas pats, kā teikt, ka kvadrāts ir apaļš) manas individualitātes vērtīgo būtību: es zinu, kas es esmu, ārpus jebkura veidola. Tātad galu galā es vēlētos, lai mans tēls, kustīgs un izmētāts starp tūkstoš fotogrāfijām, kas mainās atkarībā no situācijas vai vecuma, vienmēr sakristu ar manu „es” (un tas, kā mēs to zinām, ir dziļš). Taču jāsaka gluži pretējais: „es” nekad nesakrīt ar savu attēlu, jo attēls ir smags, nekustīgs, stūrgalvīgs (tādēļ sabiedrība par pamatu pieņem to)...”
Realitātē esošais dalījums subjekts – objekts, fotogrāfiskā attēlojumā zaudē jebkādu jēgu. Fotogrāfijā nepastāv šī dalījuma, var tikai norādīt, ka fotogrāfijā redzamais objekts ir fotografēts kā subjekts. Kā norāda teksta autors - fotogrāfija attēlo to netveramo brīdi, kad cilvēks, kuru fotografē, zaudē subjekta statusu un pārtop par objektu. Cilvēks vēlas fotogrāfijā saskatīt autentisku „sevi”, tomēr attēls uzrāda diezgan nevēlamu objektu , kas ir ļoti depersonalizēts un subjekts vērojot sevi kā objektu, tikai caur paša pārliecināšanu var saskatīt attēlā kaut ko no paša kā subjekta, bet biežāk attēlotais šķiet svešs un tikai vēsturiskā atmiņa nodrošina saturīgu saikni ar attēloto.…
Rolāns Bārts neapskata fotogrāfiju kā mākslu, tā viņam ir skatījuma vai drīzāk pat lasījuma, nevis mākslas veids, pat ja tas ir slavena mākslas fotogrāfa darbs. R.Bārts mazāk analizē lietas, ko redz fotogrāfijā, bet vairāk pievēršas tam, ko jūt skatoties uz attēliem, kādas emocijas tie viņā rada – patīk vai nepatīk, aizrauj, saviļņo vai gluži pretēji, atstāj vienaldzīgu. Viņš neanalizē savas emocijas, bet meklē fotogrāfijās to, kas izsauc šīs emocijas un piesaista viņa uzmanību – „izraisa klikšķi”.
