Ikviena jauna valsts, kura realizē pāreju no plānveida vai tradicionālās saimniecības uz tirgus ekonomiku, saskaras ar reformām, bez kurām veiksmīga pāreja nav iespējama. Tas notika arī ar tranzītperioda valstīm (tajā skaitā Latviju), kuras pēc 1990.gada ieguva neatkarību no PSRS ar tās plānveida saimniecību.
Runājot par reformām šajās tranzītperioda valstīs, jārunā par reformu veiksmīgumu. Lielā daļā šo valstu ekonomiskā politika bija jāveido no jauna. tas nozīmē, ka nācās reformēt gan fiskālo, gan monetāro politiku, dibināt jaunus ārējos sakarus, regulēt tos, palīdzēt vietējiem ražotājiem veidot konkurētspējīgus produktus, realizēt privatizācijas politiku. Lielākā daļa šo valstu nespēja tiikt galā ar šīm reformām, tāpēc 90-to gadu vidus raksturīgs ar IKP samazināšanos, ēnu ekonomikas pieaugumu, maksājumu bilances negatīvo pusi utt.…
