Intervēju 3 pēc uzskatiem dažādus cilvēkus – savu mammu **(1970.), patēvu **(1977.) un patēva tēvu **(1942.). Vectēvs, protams, atceras vairāk, nekā mani vecāki, jo ir dzimis II Pasaules kara laikā un 49 gadus dzīvojis padomju režīmā, tādēļ arī viņa skatījums bija vispārīgāks, turpretī ** un ** bija jaunieši tajā laikā. Sastapos gan ar viedokļu sakritību, gan atšķirību, ko atklāšu tālākā analīzē.
1.Kā jūs raksturotu sabiedrību kopumā? Un cilvēku savstarpējās attiecības Padomju laikos?
Kopumā padomju laiku sabiedrība vērtējama kā noslēgta un paklausīga, tajā valdīja bailes un aizdomība. Cilvēki nespēja ne brīvi sarunāties, ne arī rīkoties pēc savas patikas. Jaunieši cik vien spēja, tik iekļāvās pelēkajā masā, lai neizcelos uz citu fona, citādi varēja klāties plāni. Neko daudz neatšķīrās arī pieaugušo savstarpējās attiecības – tās bija pieklājības līmenī, tomēr daudzi, režīma iespaidoti, kļuva skaudīgi, mantrausīgi, liekulīgi, neuzticīgi un nodevīgi. Bieži cilvēku uzvedība ģimenē un sabiedrībā veidoja dubultmorāli – ģimenē un starp savējiem tika runāts viens, bet sabiedrībā “tā kā vajag”. Šajā jautājumā viedokļi neatšķiras, līdz ar to secinu, ka padomju periodā saspīlētas savstarpējās attiecības pastāvēja nemitīgi un sabiedrība savas īpašības būtiski nemainīja.…
