-
Lielbritānijas un Latvijas ekonomiskās attiecības starpkaru periodā
Šajā projektā bija pieprasīts, lai Latvija piešķir Lielbritānijai kvotu akmeņogļu un koksa ievedumam, kas sastādītu ne mazāk kā 80% no šī produkta kopimportējamiem vilnas un kokvilnas izstrādājumiem, kas apdraudēja Latvijas tekstilrūpniecību. Laikraksts „Jaunākās Ziņas” rakstīja, ka britu iesniegtajā priekšlikumā esot arī prasība par īpašas Anglijas klauzulas ieviešanu līgumā, kas dotu tai priekšrocības Latvijas tirgū.17 Praksē tas nozīmēja Baltijas klauzulas likvidēšanu.
Lielbritānijas un Latvijas pastāvīgais tirdzniecības līgums tika parakstīts 1934.gada 17.jūlijā. Tā bija neveiksme Latvijas tirdzniecības politikai, jo pamatvilcienos ierobežoja tos Lielbritānijas un Latvijas 1923.gada tirdzniecības līguma principus, kas bija kaut cik izdevīgi Latvijas patstāvīgai ekonomiskai attīstībai. Līgumā praktiski netika ievērots vislielākās labvēlības princips. Līgumā nebija nekas paredzēts par Latvijas eksporta palielināšanu uz Angliju. Latvija apņēmās uzlabot tirdzniecības bilanci par labu Anglijai. 1934.gada līgumā, atšķirībā no iepriekšējiem, ietilpa speciāls protokols ar preču sarakstu, kas noteica muitu lielumu abu valstu tirdzniecībā. Tā, piemēram, no Latvijas ievedamajam sviestam Lielbritānija noteica 15% muitu no preces vērtības, koku izstrādājumiem un finierim 10%. 18
Kopumā 1934.gada 17.jūlijā tirdzniecības līgums juridiski noformēja Lielbritānijas un Latvijas saimniecisko līgumattiecību revīziju. Tā pamats bija ekonomiskās krīzes situācija un partneru nevienlīdzība starptautiskajā sistēmā. Līgums būtībā nostādīja Latviju vēl lielākā ekonomiskā un politiskā atkarībā no Lielbritānijas.
…
Jau kopš pirmajām Latvijas Republikas pastāvēšanas dienām tā nokļuva Rietumeiropas lielvalstu it īpaši Lielbritānijas un Vācijas, saimnieciskā un politiskā atkarībā, kas saglabājās un pieauga pasaules ekonomiskās krīzes gados. Pirmskrīzes periodā bija vērojama tieša, bet reizēm arī netieša Lielbritānijas un Vācijas sacensība par ietekmi Latvijas ekonomikā. 1920.-1929.gadā tā beidzās ar to, ka Anglija bija spiesta atzīt savas sāncenses pārākumu Latvijas importā un kapitālieguldījumu apjomā akciju sabiedrībās.
