Autors savā dzīves gājumā ir pieredzējis daudz, tomēr šķiet, ka tieši esamība prom no Latvijas ir visvairāk ietekmējusi kā viņa personību, tā arī dzeju. Kā reiz teikusi Zenta Mauriņa: “Bads pēc maizes ir liels, bet briesmīgāks ir bads pēc dzimtenes.” Manuprāt, tieši šīs ilgas pēc dzimtenes bija kā stimuls autoram uzrakstīt tik smeldzošu dzeju par skarbo un nereti sarežģīto dzīves ceļu. Dzīve izsūtījumā ļauj apzināties, cik svarīga ir dzimtā zeme un cik sirdsviegla ir dzīve tajā.
Dzejoļu krājums “Divreiz dzimusī dzeja” ir pārdomu raisošs un lika uz mirkli apstāties, paskatīties apkārt un novērtēt tuviniekus, apstākļus un pieredzē gūtās zināšanas. …
