Interesanti, ka A.Milts par tikumiskās izglītošanas un audzināšanas īstenotājiem neuzskata tikai skolotājus vai tikai vecākus. Viņš atkal un atkal uzsver, ka tikumiskā izglītošana un audzināšana nav domājama bez pašizglītošanās un pašaudzināšanas, kas tad vienlaikus arī ir audzinātāja un audzināmā pašatklāsmes process, savas darbības un dzīves jēgas dziļāks meklējums dialogā ar sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Līdz ar to kļūst skaidrs, ka tikumiskās izglītošanas un audzināšanas īstenotājs ir katrs cilvēks, kuram sākotnējo ievirzi un vēlākā laikā koriģējumus sniedz ģimene, skola, valsts un sabiedriskās iestādes un organizācijas un visa sabiedrība, nosakot savu attieksmi pret cilvēku.
Nobeigumā jāatzīmē, ka, pēc autores domām, A.Milts ļoti koncentrētā veidā, bet vienlaikus veiksmīgi aplūko jautājumus par ētikas jēdzienu, virzieniem, specifiku, funkcijām, šajā konkrētajā darbā īpašu uzmanību veltot tieši morāles un tikumiskās izglītības/audzināšanas jautājumiem. Autors nerunā sīkāk par ētikas apakšnozaru sīkāku sadalījumu (normatīvā, tikumu, pielietojamā ētika utt.) un to raksturojumu. Tā vietā autors veiksmīgi runā par ētikas jēdzienu kā tādu. Turklāt, sekmīgi atspoguļojot šī jēdziena definēšanas problemātiku, autors A.Milts uzskatāmi parādīja, cik ļoti lielām mērā ētika ir plašs un visaptverošs jautājums.
…
