Cenšoties noskaidrot īsto vāzes īpašnieku, strīda karstumā, pieaugot darbības kulminācijai, notārs netīšām atklāj noslēpumu par Leksīti „un tomēr – tā ir jūsu tēva meita.” Spriedze pieaug. Ķildas saasinās un Cērpa kundze jūtas piekrāpta. Notārs „Bet tā taču bija tikai patiesība.” un Valdis „Taisni tāpēc to vajadzēja slēpt jo vairāk. Patiesība tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem ir pa spēkam.”
Konflikts arvien pieaug – ģimene pārdzīvo, ko teiks citi, tas viņiem ir ļoti svarīgi „Ak, bērni, šais divas dienas jūs esat tā pārvērtušies, ka es jūs vairs nepazīstu.” Pēkšņi Jānim un Lilijai rodas doma aiziet no mājām, bet Cērpa kundze domā tikai par sevi „Bet ko darīšu es? Man jāpaliek tepat, jo pienākums mani saista ar bērnu, kas man dūrās kā ērkšķis sirdī.” Valdis aizstāv Leksīti „Tēva grēkus jūs piemeklējat pie bērna, kurš pats nevar aizstāvēties un kuram nemaz nevajag to darīt, jo viņš nav vainīgs. Cilvēkam pasaulē daudz kas ļauts, bet savus vecākus viņš izvēlēties nevar. Es droši zinu, ka jūsu labā viņai nekāds upuris nav.” …
