Reformācija, kas notika 16.gadsimta pirmajā pusē, būtībā ir saprotama kā otra lielā baznīcas šķelšanās. Galvenais šīs reformācijas mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā, turklāt tās rezultātā radās arī vairākas jaunas konfesijas.
Viens no iemesliem, kāpēc šī reformācija aizsākās, neapšaubāmi ir pašas baznīcas aizvien lielāka iejaukšanās laicīgajā dzīvē un politikā. Baznīca, kā arī tās vadītāji, sāka kļūt tik visatļautīgi, ka liela daļa pašu izglītoto garīdznieku pret to sāka attiekties negatīvi; tieši tāpēc tiek uzskatīts, ka reformācija nāca no baznīcas iekšienes, respektīvi, šie izglītotie garīdznieki bija apņēmušies atgriezties pie pareizajām, sākotnējām saknēm un pasargāt baznīcu un tautu no cilvēkiem, kas to ar netikumiem bija sabojājuši.
Reformācijas jēdziens un aizsākumi meklējami jau pirms 16.gadsimta un saistās ar angļu teologa Džona Viklifa vārdu. Dž. Viklifs izveidoja tēzes, uz kurām lielā mērā balstās nākamie reformatori. Angļu teologs sākotnēji iestājās pret baznīcas hierarhiju, kā arī uzskatīja, ka visi kristieši kopā veido vienu kopīgu baznīcas sistēmu. Viņš iestājās arī pret pāvesta institūciju, uzskatot, ka baznīcas imunitāte pret pasaulīgās valdības aizrādījumiem ir nepieļaujama un pat netikumīga. Zīmīgi, ka Dž. Viklifs radīja ideju, ka svētos rakstus drīkst interpretēt nevis tikai baznīca, bet gan katrs kristietis. Džons Viklifs arī pirmais ieviesa tādus reformāciju raksturojošus procesus kā Bībeles tulkošanu un dievkalpojumus tautas valodā, katoļu baznīcas svēto neatzīšanu, kā arī stingru nostāju pret grēksūdzēm. …
