4. gs. beigās p.m.ē., kad pastiprinājās grieķu vergturu demokrātijas krīzes pazīmes, lielas pārmaiņas radās Senās Grieķijas sabiedrības garīgajā dzīvē, kas pastiprināja sengrieķu filozofijas raksturu. Šajā laikā izveidojās trīs galvenie helēnistiskās filozofijas virzieni: skepticisms, epikūrisms un stoicisms.
Šajā esejā es apskatīju divus helēnisma laikmeta filozofijas virzienus – epikūrismu un stoicismu. Katram no šiem filozofijas virzieniem ir savs skatījums uz dzīvi. Epikūra filozofisko meklējumu galveno loku iezīmē jautājums: “Kā cilvēkam dzīvot?”, bet stoiķi savā mācībā galvenokārt uzsver praktisko filozofiju, t. i. ētiku. …
