Uz 20.gs sliekšņa Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, parādījās jūgendstils- jauns virziens, kas izpaudās gan arhitektūrā, gan tēlotājmākslā un dekoratīvajā mākslā. Šī īslaicīgā parādība novērsās no historisma, lai meklētu jaunas formas, jaunus materiālus un jaunu izteiksmi. Jūgendstils bija dabas, tās mainīgo formu, kosmosa spēku, dzīves ciklu, viduslaiku pasaules, mitoloģijas un neskaitāmo sievietes tēla variāciju iedvesmots.
Latvijas galvaspilsētā Rīgā šis stils savu nozīmīgo izpausmi guva arhitektūrā, kam raksturīga individuālo rokrakstu dažādība - no dekoratīva krāšņuma līdz klusinātiem risinājumiem, kuros uzsvērts vietējo materiālu lietojums. Jūgendstila ēkas būvētas 19.gs 90. gadu beigās un 20.gs pirmā gadu desmita sākumā, kad Rīga pieredzēja lielu gan rūpniecisko, gan tirdzniecisko augšupeju, kļūstot par piekto lielāko Krievijas impērijas pilsētu. Sākās celtniecības „bums”, kura dēļ vairāk nekā trešdaļu pilsētas centra apbūves veido jūgendstila ēkas. Rīdzinieki ar jūgendstila mākslu pirmoreiz iepazinās vērienīgajā pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām veltītajā izstādē. Acīmredzot tieši te Eizenšteins guva ierosmi savai turpmākajai darbībai.…
