Pirmo reizi „ekonometrijas” terminu lietoja norvēģu ekonomists un statistiķis Ragnars Frišs 1926. gadā, bet starptautisku raksturu šī zinātnes apakšnozare ieguva 1932.gadā. Latvijā ekonometrijas pētījumus veic apmēram no 1965.gada.
Ekonometrija veidojas kā robežzinātne starp ekonomikas teoriju, statistiku un matemātisko ekonomiku. Zināmā mērā šīs zinātnes un attiecīgie mācību kursi pārsedzas. Tomēr iespējamas saskatīt arī dažādas atšķirības.
Ekonometrija atšķirībā no statistikas, maz nodarbojas ar datu savākšanas un datu bāzu veidošanas problēmām. Ekonometrija parasti izmanto statistikas darba procesā iegūtos datus.
Ekonometrijas darba rezultāts parasti ir sakarību modeļi ar ekonomikas vai citu sociālo zinātņu profesionālu saturu. Ekonometrijas uzdevums ir aprēķināt šādu modeļu parametrus pēc reāliem statistikas datiem, parādīt to attēlus skaitliskā koordinātu sistēmā, novērtēt atrasto parametru izlases kļūdas u.c. Sevišķa vērība jāpievērš iegūto rezultātu profesionālajai interpretācijai un izpratnei. [o.krastiņš].
Ekonometrijas galvenos uzdevumus varētu formulēt šādi:
novērtēt ekonomiskās attiecības, kas pastāv starp dažādiem ekonomiskiem rādītājiem,
konfrontēt (pārbaudīt) ekonomikas teoriju ar faktiem (datiem), pārbaudīt hipotēzes, iesaistot ekonomikas virzību,
prognozēt (pareģot) ekonomikas virzību.
Ekonometrijas uzdevumus, pētot sakarības, nosacīti var apvienot divās grupās.
1.Faktoriālās pazīmes kvantitatīvās ietekmes uz rezultatīvo pazīmi noteikšana. Piemēram, kā izmainās rezultatīvā pazīme, ja faktoriālo pazīmi izmaina par vienu vienību, par vienu procentu vai taml. Šī darba rezultātā izstrādā interesējošo sakarību matemātisku modeli.
2.Sakarību ciešuma raksturošana. Sakarības var būt pilnīgas jeb funkcionālas un to var nebūt nemaz. Ir jāatrod un konkrētam uzdevumam jāaprēķina rādītājs, kurš raksturo konkrēto sakarību ciešumu parasti starp minētajiem robežgadījumiem. Tātad šim rādītājam ir laideni jāpieaug, palielinoties sakarību ciešumam. [o.krastiņš].
Firmas ar ekonometrijas palīdzību cenšas prognozēt pārdošanas apjomus, peļņu, produkcijas ražošanas izmaksas, krājumu rezerves utt. Valdībai jāprojektē ienākumi, izdevumi, inflācija, bezdarbs, budžeta un tirdzniecības deficīts.…
Pirmo reizi „ekonometrijas” terminu lietoja norvēģu ekonomists un statistiķis Ragnars Frišs 1926. gadā, bet starptautisku raksturu šī zinātnes apakšnozare ieguva 1932.gadā. Latvijā ekonometrijas pētījumus veic apmēram no 1965.gada. Ekonometrija veidojas kā robežzinātne starp ekonomikas teoriju, statistiku un matemātisko ekonomiku. Zināmā mērā šīs zinātnes un attiecīgie mācību kursi pārsedzas. Tomēr iespējamas saskatīt arī dažādas atšķirības. Ekonometrija atšķirībā no statistikas, maz nodarbojas ar datu savākšanas un datu bāzu veidošanas problēmām. Ekonometrija parasti izmanto statistikas darba procesā iegūtos datus. Ekonometrijas darba rezultāts parasti ir sakarību modeļi ar ekonomikas vai citu sociālo zinātņu profesionālu saturu. Ekonometrijas uzdevums ir aprēķināt šādu modeļu parametrus pēc reāliem statistikas datiem, parādīt to attēlus skaitliskā koordinātu sistēmā, novērtēt atrasto parametru izlases kļūdas u.c. Sevišķa vērība jāpievērš iegūto rezultātu profesionālajai interpretācijai un izpratnei. [o.krastiņš]. Ekonometrijas galvenos uzdevumus varētu formulēt šādi: novērtēt ekonomiskās attiecības, kas pastāv starp dažādiem ekonomiskiem rādītājiem, konfrontēt (pārbaudīt) ekonomikas teoriju ar faktiem (datiem), pārbaudīt hipotēzes, iesaistot ekonomikas virzību, prognozēt (pareģot) ekonomikas virzību. Ekonometrijas uzdevumus, pētot sakarības, nosacīti var apvienot divās grupās. 1. Faktoriālās pazīmes kvantitatīvās ietekmes uz rezultatīvo pazīmi noteikšana. Piemēram, kā izmainās rezultatīvā pazīme, ja faktoriālo pazīmi izmaina par vienu vienību, par vienu procentu vai taml. Šī darba rezultātā izstrādā interesējošo sakarību matemātisku modeli. 2. Sakarību ciešuma raksturošana. Sakarības var būt pilnīgas jeb funkcionālas un to var nebūt nemaz. Ir jāatrod un konkrētam uzdevumam jāaprēķina rādītājs, kurš raksturo konkrēto sakarību ciešumu parasti starp minētajiem robežgadījumiem. Tātad šim rādītājam ir laideni jāpieaug, palielinoties sakarību ciešumam. [o.krastiņš]. Firmas ar ekonometrijas palīdzību cenšas prognozēt pārdošanas apjomus, peļņu, produkcijas ražošanas izmaksas, krājumu rezerves utt. Valdībai jāprojektē ienākumi, izdevumi, inflācija, bezdarbs, budžeta un tirdzniecības deficīts
