-
Larsa fon Trīra filmu "Antikrists", "Melanholija" un "Nimfomāne" analīze
Piemēram, runājot par apgaismojumu, tad noteikti daudziem skatītājiem domājot par tradicionālo seksa sižetu filmā būtu ideja to paradarīt izteiksmīgāku ar apgaismojumu, lai tas ir seksīgāks, bet šajā filmā šīs ainas nebija īsti apgaismotas, tādejādi radot reālismu, kur dzimums, iespējams, netika paredzēts parādot to seksīgi. (Silberg Jon, 2018)
Šeit Triera vizuālais stils ir nežēlīgi drūms, bet tajā pat laikā skaists. Viņš dara tā, lai izraisītu reakcijas, šajā gadījumā apstrīdot priekštatus par seksualitāti un dzimumu, izmantojot bijību un šoku, skatītājam piespiežot konfrontēt jautājumus. (Silberg Jon, 2018)
Noskaidroju, ka filmā patiesībā paši aktieri tēloja seksu un izmantojot ķermeņu divkārsošanu, kuri realitātē nodarbojās ar seksu, tad izmantojot montēšanu, iznāk dubulspēle, virs vidukļa darbība un zem tā. (Ghahremani Tanya. 2013)
Filmās, tika novērots dalītais ekrāns, teksts un grafika, raksturīgs seksuāls konteksts, sadale nodaļās, kuru ievada teksts. Izmantota pleca kamera, kas tika fikēta bloķēšanas režīmā, reālistiski specefektu izmantojumi, redzama melnbaltās fotogrāfijas izmantojums.
Nobeigumā kopīgās iezīmes, kas ir raksturīgas šajā depresijas triloģijā Triera filmām, kur sievietes ir pakļautas varadarbībai, sabiedrības pazemošanai, ciešanām. Sieviete, kas ir kā upuris, kur tā vien liekas, ka režisors it kā nīstu sievietes, jo tās filmās tiek mocītas un cieš. Visas filmas emocionālas un psiholoģiska rakstura, kur kādam skatītājam nāktnos ar grūtībām noskatīties līdz galam. Lēnas kustības, kas šeit tika regulāri novērts un seksa ainas.
…
Ievads pasaules un Eiropas autorkino. Kino var uzskatīt par filmas radīšanas mākslu vai procesu, kurā režisors rada savu ideju, to realizējot, izmantojot daudz un dažādus nepieciešamos resursus, kuru rezultātā tiek, atrādīts izveidotais produkts, kas spēj apmierināt publiku ar redzēto, novērtējos tā gala veikumu. Larss fon Trīrs ir dāņu kinorežisors un scenāriju autors, kurš ir dzimis 1956. gadā, kuru var uzskatīt par ambiciozāko un vizuāli atšķirīgo režisoru. Autore apskatīs depresijas triloģijas filmas: “Antikrists”, “Melanholija” un “Nimfomāne”. Režisors ir pazīstams ar savu drūmo pasaules skatījumu un pretrunīgo tematu, viņš ar filmu veidošanu sāka nodarboties jau no 11 gadu vecuma, turklāt ģimenē vecāki stingri, audzināju dēlu, kur abi bija nūdisti. Trīrs bērnībā daudz laiku pavadīja nūdistu nometnēs, bet dzīves laikā periodiski cieta no depresijas, bailēm un fobijām un šis, iespējams, ir izskaidrojums, kādēļ manis noskatītās trīs filmas ir – depresijas triloģija. Viņa filmās parasti centrālie tēli ir sievietes, kas saskaras ar psiholoģiskiem konfliktiem.
