Zentas Mauriņas biogrāfija

Zenta Mauriņa dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā ārsta Roberta Mauriņa ģimenē. Drīz tēvu pārceļ uz Grobiņu Liepājas tuvumā un Grobiņas doktorāts kļūst par viesmīlības kulta simbolu, par māju, kurā skan skaista mūzika un tiek lasīta dzeja. Tēvs – īsts tautas ārsts, un meita daudzās grāmatās veltīs viņam vārdus par nesavtību, kluso darba varonību, sirdsšķīstumu un gara inteliģenci. Laikam no tēva Zenta mācījās izvēlēties draugos garīgi bagātus cilvēkus. Bet māmuļa Melānija, kas nāk no Trikātas, no Plāņu Knapēm, ir izcili apdāvināta pianiste, mācījusies Pēterpils konservatorijā, un astoņus bērnu māte. Māja ir kā mīļa ligzda, kurā vienmēr gribas atgriezties: smaržo svaigi vaskotas grīdas, baltas hiacintes, speķa rauši, kāposti un – sveķaina Ziemassvētku eglīte.
Piecgadīgā Zenta saslimst ar bērnu trieku un “ visu mūžu staigā tikai vairs sapņos”. Mīļa kļūst Ikara teika par spārniem. Vēlāk – Brokhausta enciklopēdija. Varbūt no tās nāk doma, ka “ visskaistākais ir satikšanās ar izcilām personībām”. Tādas viņa pazina daudz – mūsmājas, ārzemēs. Zīmīgi, ka, savus ārzemju ceļojumus apskatot, Mauriņa nekad neteica “mani veda” vai “mani nesa”, bet gan vienmēr – “eju”, “kāpju”, “klīstu”, it kā pasauli apceļotu vesels cilvēks. Divas reizes Zentu ved uz Berlīni. Operācijas neizdodas, sākas “dzīve caur atsacīšanās restēm”. Savā ļoti intīmajā grāmatā “Sirds mozaīka” Zenta Mauriņa rakstīs: “Ne jau fiziskās sāpes ir grūtākais, bet nespēja pēc paša gribas kustēties, rīkoties, apziņa, ka lielākais enerģijas daudzums aiziet nevis radītajā darbā, bet spītējot slimībai.” Taču pienāks laiks, kad Mauriņa pasacīs: “Arī ratiņos sēžot, var ko sasniegt,” – un pati spēs palīdzēt smagi piemeklētajiem.
1913.gadā Zenta iestājas Liepājas krievu ģimnāzijā – uzreiz 6.klasē. Viņai ir spoža iztēle, kuru rosina arī krievu literatūra. Gribas kļūt līdzīgai Turgeņeva varonēm, īpaši Līzai. Tad nāk Tolstoja Nataša. Bet par vīrieša ideālu kļūst Andrejs Bolkonskis.
Šajā “laimīgajā dzīves posmā” dzimst kāda īpaša aizraušanās, nē drīzāk mūžīga mīlestība – Dostojevskis. Ceļa rādītājs! Pati viņa nosauc krievu klasiķi par savu “mūžīgo pavadoni, kas vienmēr atklājas jaunās lapusēs” un par kuru viņa” var runāt katrā dienas un nakts stundā”. Jau izlaidumā Zenta izvēlas tēmu “Bērni Dostojevska romānos” un uzraksta tik spoži, ka tiek aicināta uz Pēterpili. Viņa jau būtu braucēja, taču – sākas karš.

…