Francijā, kad norisinājās Lielā franču revolūcija, aizsākās viens no literatūras skaistākajiem žanriem – romantisms. Romantisms sevī atspoguļo cilvēka jūtas: cerības, alkas, prieku, bēdas un vilšanos. Lai izprastu dzejoļus, ir jāļauj vaļu fantāzijai, ir jāmāk iztēloties savā acu priekšā jebkura aina, tikai tad varēs atrast neikdienišķo, kas apslēpts franču romantisma dzejā.
Mans mērķis ir apskatīt četrus šī laika slavenākos liriķus: Viktoru Igo, Andrē Šenjē, Alfonsu de Lamartinu un Alfrēdu de Misē, veikt viņu darbu analīzi un secināt kopīgo, atšķirīgo. Katrā no šiem literātiem slēpjas savs “es”, viņi ir tik atšķirīgi, katrs ar savu dzīves stāstu, bet tai pašā laikā tik līdzīgi. …
