Dabas un kultūras meklējumi Herdera un Šēlera darbos

Jāpiemin, ka cilvēks ir trīsvienīga būtne. Tas ir arī kristīgās pasaules uzskats par cilvēku, Uz cilvēka trīsvienīgo dabu balstās arī mācība par teoloģisko pasaules uzbūves modeli. Pētnieciskā indivīda izzināšanās metodē līdz šādam secinājumam nonācis bija jau 17.gadsimta un filozofs Gotfrīds Vilhelms Leibnics un arī Šēlers to ir atzinis. Izcilais 20.gadsimta filozofs pašārliecināti, es pat teiktu, augstprātīgi apgalvojis, ka cilvēks no cita jebkura dzīva radījuma atšķiras ar savu trīsvienīgo dabu – miesu, dvēseli un garu.
Lai arī citām dzīvām radībām ir dvēsele, tomēr tikai cilvēkam piemīt gars jeb pašapziņa, kas liek apzināties savu eksitenci. Tātad tikai būtne, kam piemīt pašapziņa var virzīties pa attsītības ceļu dabas/kultūras mūžam nebeidzamajā ritumā, jo vienīgā apjauš un ir spējīga to konstatēt. Nākas atzīt, ka jebkura šodienas apzināšanās eksistences nerimtīgajā plūsmā rīt jau būs noiets vēstures posms. Sarežģīts ir jautājums par to, vai iedzimtā, dabiskā dziņa liek cilvēkam meklēt dzīves jēgu, vai arī kultūras meklējumi jeb tas, ko pieņemts uzskatīt par kultūru, noved cilvēku pie kādas jēgas meklējuma atziņas.

Nobeigums
Lai arī Šēlera uzskati un cilvēka eksistences interpretācija par indivīdu izplatījumā šķiet pietiekami izsmeļoša, bagātīga skaidrojumos un pierādījumos, kā cilvēks ir novietots kosmosā, tomēr rodas un paliek doma, ka cilvēks gan Herdera , gan arī Šēlera darbos sevis un sava pirmsākuma meklējumos ir vēl ļoti tālu no patiesības, pilnības un pabeigtības.
…