Es lasīju Raiņa orģināldzejoļu krājumu „Gals un sākums”, kas izdots 1912. gadā. Dzejoļu krājums ir veidots tā, lai attēlotu cilvēka eksistences apburto loku. Caur izjūtām, pārdomām un atmiņām Rainis attēlo septiņus cilvēka dzīves posmus.
Rainis savā dzejā ļoti daudz apraksta dabu, piemēram, dzejolis „Mans ezers”:
Kā saule spīd,
Kā smaržo zāle!
Un mākoņi slīd,
Un miglo tāle,
Gaiss lēni kūst,
Mans ezers spīgo;
Tur viļņi plūst,
Tur laiva līgo.
Bet pašā dzelmē
Guļ mana sirds
Un pukst – un līmenis
Trīs un mirdz.
Jānim Pliekšānam, iespējams, mīļākais gadalaiks bija vasara, jo arī par to bija ne viens vien dzejolis, piemēram, „Vasarlaiks”:
Tu atkal nāc, mans mīļais vasarlaiks.
No siltās pļavas ceļas smaržu tvaiks,
Gars līdz kā dūmu stabiņš, slaicin slaiks.
Nāc, vasarlaiks!…
