Dievi uzskatīja cilvēkus kā kaut ko starp mājdzīvniekiem, īpašumu, rotaļlietām un bērniem. Herkulesa darbi ir piemērs. Tāpat arī Tēzeja un Minotaura stāsts.
Sašaurinoties plaisai starp laikmetu kad dievi dzīvoja vieni un laikmetu kad dievišķa iejaukšanās cilvēku darīšanās aprobežojās, bija pārejas laikmets, kura laikā dievi un cilvēki saplūda kopā. Šis bija pasaules pirmsākuma laiks kad grupas sajaucās brīvāk nekā vēlākos gados. Lielākā daļa no šīm pasakām tika izklāstītas vēlāk Ovida Metamorfozēs un tās bieži tiek iedalītas divās grupās: mīlestības pasakās un soda pasakās.
