Savukārt F.Rabrē ir uzsvēris, ka cilvēks, kam ir zināšanas, bet nav sirdsapziņas rada savas dvēseles katastrofu. Tas nozīmē, jo vairāk cilvēkam ir zināšanu un jo plašāk viņš izprot dvēseles struktūras, jo vairāk viņam ir jābalstās uz sirdsapziņu. Tiklīdz zūd šī saite starp zināšanām un sirdsapziņu – dvēselē iestājas sabrukums. Dvēselē rodas neizpratne par cilvēka rīcību, jo rīkoties pretī savai sirdsapziņai nozīmē vērsties pret sevi, nonākt konfliktā ar to, kas dārgs sevī, kļūt sev neuzticīgam.
Viss iepriekš minētais ilustrē, ka izvēlētajās atziņās, dominē tādas ētiskās vērtības, kā kauns, gods, cieņa un sirdsapziņa. No autoru izteicieniem izriet, ka cilvēki iedalās divās daļās: tie, kas rūpējas par savu godu un kam ir nozīmīgas morāles normas un tie, kas pret savu godu izturas nevērīgi un šajā pasaulē neko neuzskata par svarīgu. Cilvēkiem ir jāciena otra cilvēka dvēsele un nedrīkst mēģināt tai „noraut drānas”. Sirdsapziņa ir vissmalkākais cilvēka eksistences elements, kas dažreiz padara dzīvi grūtāku. Dvēselē iestājas sabrukums, ka cilvēkam zūd saite starp zināšanām un sirdsapziņu.
…
Šīs esejas mērķis ir atklāt, kādas ētiskās vērtības ir ietvertas aforismos: 1. Kauns un gods kā apģērbs: jo vairāk savalkāts, jo nevērīgāk mēs pret to izturamies (Apulejs). 2. Ir ne vien fiziska, bet arī garīga kautrība, kas mums jāciena. Arī dvēselei ir savas drānas, kuras tai nedrīkst noraut (A.Šveicers). 3. Sirdsapziņa padara mūs cildenākus, bet mūsu dzīvi – grūtāku (Ēzops). 4. Zināšanas bez sirdsapziņas – tā ir dvēseles katastrofa (F.Rablē). Pirmās divas atziņas atklāj tādas ētiskās vērtības, kā gods un cieņa, bet pēdējos divos izteicienos ir uzsvērta sirdsapziņas vērtība un nozīme. Lai precīzāk atklātu ētiskās vērtības aforismos, plašāk tiks analizēta katrs aforisms atsevišķi.
