Imants Ziedonis, kā dzejnieks man vienmēr ir šķitis savdabīgs. Iespējams par viņu pirmais iespaids man radās pēc viņa frizūras, jo kā bieži saka, ka pirmais iespaids ir tas paliekošākais. Arī Imanta Ziedoņa daiļrade man no paša sākuma ir šķitusi savdabīga, jo kaut vai tās pašas „Pasakas par Ziediem” un epifānijas. Imantam Ziedonim, manuprāt, šo īpatnību piešķir viņa leksika un savādā spēja rosināt savdabīgu iztēli.
Es sevi par Imanta Ziedoņa fanu nevarētu nosaukt, varbūt arī tās pašas frizūras un leksikas veida dēļ, man vienmēr viņš ir licies, kā izlēcējs, kuru papildina līdzīgā dzīvesbiedre, bet lasot dzejoļu krājuma „Kā Svece deg” nosaukumu, tas uzreiz mani tā kā piesaistīja, tā arī es izvēlējos tieši šo dzejoļu krājumu. Lasot dzejoļu krājumu es tikai otrajā daļā pamanīju, ka šis dzejoļu krājums sastāv no vairākām daļām, lasot tālāk, es uzzināju, ka tās ir sešas: „Stars garām staram”, „Par ko otrais dēls domā?”, „Un tas tev ir jāizstāv”, „Šitā brāļi dzīvodami”, „Zvaigzne kā maza muļķe tālumā raud”, „Bet laiks nevienam nepieder”. Lasot šo dzejoļu krājumu man iepatikās vairāki dzejoļi, bet tomēr es izcēlu tikai piecus: „Atnāca Jānis un iedzina mietu grīdā...”, „Kad bite dzeloni lieto...”, „Sliņķu dziesma”, „Vakars kā pašnāvība...” un „Kā svece deg...”. Dzejoļu secībai es īpašu nozīmi nepiešķīru, es tos atstāju tādā pašā secībā, kā tie bija izkārtoti dzejoļu krājumā.…
