1990. gadā notika Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanas, uzvarēja Latvijas tautas fronte. Jaunievēlēta Augstākā padome sanāca 3. maijā, par Presidija priekšsēdētāju ievēlēja A. Gorbunovu, par viņa vietnieku D. Īvānu. 4. maijā pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Neatkarības atjaunošanu. Par pirmo Latvijas Republikas Ministru ievēla Ivaru Godmanu.
Revolūcijai bija divi nozīmīgi pretuzbrukumi. 1991. gada 13. janvāra naktī krievu tanki aplema Lietuvas TV un Augstākas padomes ēku. Lietuvieši veidoja veidoja ap šīm ēkām dzīvu sienu. Bojā gāja 14, bet ievainoti bija 110 cilvēki. 14. janvārī uz mītingu Rīgā sapulcējās pusmiljons Latvijas iedzīvotāju, kas protestēja pret PSRS militārajām armijām lietuvā. Rīgā bija celtas barikādes. Baltijas valstu pusē pret PSRS vardarbību nostājās BorissJeļcins, kurš atlidoja uz Tallinu, kur tikās ar A. Gorbunovu, parakstīja starpvalstu līgumu.
Otra kontrrevolūcija bija apversums PSRS 19. augustā Latvijas Augstākā Padome 21. augustā uz šo apvērsumu atbildējac ar Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statutu. 23. augusta Latvijas Neatkarību atzina Krievija, kas tobrīd pati vēl nebija suverēna, bet 24. augustā – Islande – pirmā valsts pasaulē, kas atzina Latvijas Neatkarību. …
