Reiz dzīvoja kāds vientuļš vīrs vārdā Ādolfs. Viņam nebija daudz draugu, tikai savs uzticamais suns. Kādu dienu, viņš staigājoties pa parku pamanīja kādu skaistu dāmu, kas sēdēja uz soliņa. Viņa viņam iepatikās jau no pirmā acu uzmetiena. Viņš piegāja viņai klāt, un uzrunāja viņu. Viņa bija ļoti skaista, kā roze. Viņas acis bija ugunīgas un mati gaiši brūnā krāsā. Viņai bija neparasts vārds, kas arī atgādināja rozi – Rozmarija.
