Zeme – viens no trim ražošanas resursiem
Pirms pievērsties pie tēmas izpētes ir jāgūst vismaz virspusējs ieskats ražošanas resursu teorijā un jāizprot zemes termins ražošanas resursu kontekstā.
Ekonomikas teorijā izceļ trīs (dažreiz arī četrus) ražošanas resursus, sauktus arī par ražošanas faktoriem, ekonomiskiem resursiem, kā arī par resursiem.2 Ražošanas resursi būtībā ir ieviests termins, kas ir paredzēts, lai apzīmētu visu, kas ir nepieciešamas ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai Ražošana (šeit un turpmāk arī pakalpojumu sniegšana) ir ierobežoto resursu saimniekošana, kas rodas atbildē uz pieprasījumu, kas rodas neierobežotām vēlmēm pārvēršoties par vajadzībām ar iespējām tās apmierināt.
Klasiskā ekonomikas brīvā tirgus modelī mājsaimniecības ir resursu turētāji, kas piegādā to uzņēmumiem. Šos, kā jau minēts trīs resursus, ir pieņemts klasificēt šādi:
1. Zeme
2. Darbs
3. Kapitāls
Darba tēma ir „Zeme kā ražošanas resurss Latvijā”, tādēļ šajā nodaļā sīkāk tiks apskatīts tikai šī ražošanas resursa ekonomikas teorija.
Zemei vispārpieņemts ir dalījums atjaunojamos un neatjaunojamos resursos.
Neatjaunojamie resursi ir tādi resursi, kurus ir iespējams izmantot tikai vienu reizi un atkārtota izmantošana ir neiespējama. (Vērtējumi tiek veikti mūsdienās pieejamo tehnoloģiju ietvaros.)
Par klasisku piemēru jāmin nafta. Tās daudzums zemes dzīlēs ir noteikts un tās atjaunošanās tempi ir tik niecīgi, ka ekonomikā, zinātnē, kas pēta cilvēka saimniekošanu, vērtējot šos tempus ar „cilvēka aci”, tas ir novērtējot tos salīdzinājumā ar cilvēka dzīves ilgumu, tiek uzskatīts, ka šis resurss ir neatjaunojošs, tas ir, tā daudzums ir fiksēts. Šādiem resursiem ir raksturīgs tas, ka ražošanas izmaksas, pārējiem apstākļiem paliekot nemainīgiem, nepārtraukti palielinās. Tas ir tādēļ, ka resursi atrodas dažādās ģeogrāfiskās lokācijās un to iegūšana notiek sākot no ekonomiski izdevīgākām. …
Neapstrīdami visvairāk kvantitatīvi pārstāvētais no trim ražošanas resursiem Latvijā ir dabas resursi. Latvijas teritorijā savu plūsmu beidz viena no lielākajām Eiropas upēm – Daugava. Zemgales auglīgā zemienē ir iespējams nodarboties ar lopkopību un ar zemkopību, kurām palīdz Latvijas lauksaimnieku tradīcijas cūkkopībā un govkopībā. Taču visiespaidīgākā dabas dāvana Latvijas teritorijā neapšaubāmi ir meži. Ap 45 % no Latvijas teritorijas sedz skuju un lapu koku meži . Darba ierobežotā apjoma dēļ, no visiem Latvijā pieejamiem ražošanas resursiem, kuri ir klasificējami kā dabas resursi (turpmāk zeme), uzmanība ir pievērsta mežiem. Darba mērķis ir novērtēt mežu (t.i., no tā iegūstamās koksnes) kā ražošanas resursa izmantojumu Latvijas rūpniecībā (produkcijas ar augstu pievienoto vērtību ražošanā, piemēram, mēbeles, celtniecības materiāli un koka taras), enerģijas iegūšanā, zāģmateriālu un tādu materiālu, kā visdažādāko veidu koksnes plātņu, kokskaidu plātņu, saplākšņu un citu līdzīgu produktu ražošana XXI gadsimtā (2000-2005. gads). Vērtējumi ir izteikti ražošanas lielumu attiecīgās vienībās (m3, ha u.c.), kā arī dati starp secīgiem gadiem ir salīdzināti nosakot izmaiņas procentuālajās vērtībās. Darbs galvenokārt ir balstīts uz datiem no LATVIJAS STATISTIKAS GRĀMATU 2002-2005. (visi šobrīd pieejamās grāmatas) gada izlaidumiem un 2002.- 2006. gada (visu šobrīd pieejamo) Eiropas Ekonomiskās Komisijas Koksnes komitejas Latvijas Republikas TIRGUS ZIŅOJUMIEM. Darbā ir izmantoti arī dati no citiem avotiem, kuri attiecīgi tiks minēti atsaucēs un izmantotās informācijas avotu sarakstā.
