„Viņš ir pie rožu rindas soļa priekšā. Viena pati zaļa lapiņa te nepaliek. Lai rītu nāk grāfiene Frančeska un skatās… Viņš izrauj nazi un klūp ar to. Viņa rokas asiņo kā slepkavam. Vai tās ir viņa vai rožu asinis? Vai viņš ir slepkava vai pašslepkava?... Vai tas nav viens un tas pats?”
Manuprāt, šajā gadījumā Aršalika ir gan slepkava, gan pašslepkava. Iznīcinot rozes jeb visu savu mūža darbu, viņš iznīcināja savas jūtas un dvēseli, to pēdējo maiguma lāsi un cilvēcīgumu, kas vienmēr palīdzēja viņam saglabāt dzīves jēgu. Viņš pārvērtās no cilvēka par nežēlīgu, naida pilnu būtni. Gribot atriebties Frančeskai, Aršaliks nostājās vienā līmenī ar to, jo viņai jau īstenībā bija vienalga…
…
