-
1937.gada Civillikums
Secinājumi
Civillikums tika pieņemts 1937. gada 28. janvārī, bet stājās spēkā 1938. g. 1. janvārī, izņemot 1. panta otro daļu, kas stājās spēkā jau 1937. g. 1. oktobrī. To arī devēja par „Kārļa Ulmaņa civillikumu”.
Līdz civillikuma izstrādāšanas civiltiesības veidoja nevis vienotu sistēmu, bet „tiesību peļķes”. Latvijā darbojas pavisam pretrunīgie civiltiesību akti
Civillikuma pieņemšanas nepieciešamība bija saistīta ar autoritāro režīmu Latvijā. Izstrādot civillikumu K. Ulmanis gribēja panākt vienlīdzību, un teica: „Viens likums – viena taisnība visiem”.
Jaunajā civillikumā dominēja rietumu tiesību principi, pie kam vietumis bija paturēti no ģermāņu tiesībām mantotie principi. Svarīgākās pārmaiņas izdarīja ģimenes un mantojuma tiesībās. Ģimenē sievu tiesību ziņā nostādīja līdzās vīram. Lietu tiesībās svarīgākais jauninājums bija viduslaikos radītā dalītā dalītā īpašuma atmešana.
Civillikuma normas bija cieši saistīti ar Civilprocesa nolikuma un Notāriāta nolikuma normām. Grozot vienas bija jāgroza arī otras.
Civillikums tika iedalīts 4 daļās:
1. ģimenes tiesības;
2. mantojuma tiesības;
3. lietu tiesības;
4. saistību tiesības.
…
Latvijas Republikas Civillikums ir Latvijas civilkodekss, apjomīgākais Latvijas Republikas likums (sākotnējā redakcijā 2400 panti). Civillikums ir uzbūvēts pēc pandektu sistēmas: tas sastāv no ievada, ģimenes, mantojuma, lietu un saistību tiesību daļām. Civillikums tika pieņemts 1937. gada 28. janvārī un ar nosaukumu "Prezidenta Ulmaņa civillikums" stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī, zaudēja spēku 1940. gadā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Civillikuma spēks tika pakāpeniski atjaunots 1992.—1993. gadā, izdarot tajā virkni grozījumu. Visvairāk grozītas tika ģimenes (nostiprinot dzimumu līdztiesību) un, vēlāk, mantojuma tiesību (palielinot notāru un samazinot tiesu kompetenci) daļas.
