3. ES un NATO loma Balkānu problēmu risināšanā.
Pagrieziena punkts ES politikā Balkānos notika 2000.gadā, kas saistāms ar stāvokļa maiņu Horvātijā. Šādu stāvokļa maiņu reģionā ietekmēja atsevišķi faktori:
Problēmas būtība bija mainījusies. 1999.gada novembrī Horvātijā un 2000.gadā Serbijā mainījās režīmi no diktatoriskiem uz demokrātiskiem. Uz 200.gadu visām Balkānu valstīm bija demokrātiskas valdības. Visas valstis bija sev par mērķi izvirzījušas integrāciju ES. Tas padarīja arvien iespējamāku ES izlīdzināšanās politikas ieviešanu.
Tika radīta jauna Balkānu politikas vienošanās. Visas ES dalībvalstis bija mācījušās no 1990.gados notiekošajiem konfliktiem. Lūdz tam ES un Eiropas valstīm kopumā bija maza pieredze konfliktu risināšanā, tāpēc miera uzturēšanās spēki 90.gados bija izplatīti reģionā pa vēsturiskās draudzības vai ienaidnieku līnijām, ne pēc stratēģijas. Pēc 200.gada izveidojās viena politika, ko atbalstīja nu jau pašu Balkānu valstu valdības.…
Kaut arī ES un NATO darbība Balkānos ir bijusi pietiekami ilga, nevarētu teikt, ka tā ir bijusi vienmēr veiksmīga. Tomēr, uzskatu, ka funkciju pārdalīšana starp NATO un ES miera uzturēšanas spēkiem ir veiksmīgs risinājums. Tāpat ES jaunā politika, kas ļauj Balkāniem integrēties ES, ir veiksmīga, jo tas ir kā burkāns Balkānu valstīm pēc iespējas mierīgākā veidā risināt savas etniskās problēmas, kā arī pēc iespējas vairāk sadarboties savā starpā, tādējādi stiprinot visu Balkānu reģionu kopumā. Domājams, ka tieši bijusī Dienvidslāvija būs pirmās valstis, kas integrēsies ES, tomēr tas ir vēl ļoti tāls process, kura sasniegšanai ir jāiziet ilgs politisks un institucionāls ceļš.
