Baroks kā stils veidojās 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā. Visvairāk tas bija pazīstams 17. gs. un daļēji arī 18. gs. Ar Eiropas kolonizatoru palīdzību izplatījās arī Latīņamerikā. [5]
Baroks īpaši attīstīts kļuva absolūtisma valstīs, kur valdnieku uzskati – savas varenības apmierināšanu un greznības izrādīšanu - , tapēc tas strauji ienāca 17. un 18. gs. valdnieku galmos – pilīs, dārzos.
Visuzskatāmāk baroks izpaudās arhitektūrā – piļu un baznīcu celtniecībā. Bieži vecās gotiskās baznīcas un jau viduslaikos celtās ēkas tika atzītas par neglītām un nemodernām, pārdzīvoja, izmantojot baroka elemetus, vai vismaz izrotāja baznīcu ar baroka altāri. Arī pilsētnieku un zemnieku mājās bija vērojamas baroka stila iezīmes. [10]
Cilvēks 17.gs. sāka justies nedrošs. To vajadzēja kompensēt ar spožu neparastu, mirdzošu mākslu. [8]…
