• Pats Vācietis par sevi saka, ka viņš neizgudro dzeju, bet tā izgudro viņu un vēl joprojām turpina izgudrot. Dzeja viņa izpratnē ir vārdiska mūzika, viņš sevi sauc par labas mūzikas cienītāju, Vācieša dzīvē mūzikai ir liela loma. Taču šīs vārdiskās mūzikas lomu, Vācietis apzinājās tikai tad, kad rokās paņēma dzejoļu krājumu, kurš galu galā viņu „saspēra” gabalos kā zibens. Ludmila Azarova saka, ka Vācietim patika būt nemitīgā kustībā kā savvaļas zirgam, radot dzeju parkos, jūras krastā un ejot pa ierasto ielu.
• Krājuma nosaukums ir „Zibens pareizrakstība”. Manuprāt, zibens simbolizē ļaunumu, kas sēj uguni un iznīcību uz zemes, kurš satriec naidīgus radījumus un soda nepaklausīgos. Tomēr zibens ir brīvs kā putns, kas var triekties uz visām debess pusēm, kur vien vēlas. Pareizrakstība simbolizē kaut ko tīru, skaidri noteiktu, zināmu. Tātad, apvienojot zibeni un pareizrakstību, sanāk, ka zibens vienmēr trāpīs tur, kur tam jātrāpa: „Katrai notij katra laikmeta partitūrā ir tikai viena un vienīga vieta .. Bet mūziku var sabojāt sev, citiem.” Galu galā, katrs nepareizs solis, satricina arī tos, kas nav pelnījuši. O.Vācietis uzskata, ka zibens ir pārliecināts, ka tam jānokļūst tur, kur rodas ļaunums.
…
