Ceļš, kas iet kā zelta pavediens pāri aizai. Reizēm tas ieved mūs līkloču krustcelēs un vaicā, kurp taisāmies iet. Tas negaida atbildi, bet ved un trauc mūs pretī nezināmajam, svešajam un tai pat laikā mīļajam. Tā kā toreiz man un tev...
Mēs gājām kopā... Tu un es... Viss bija labi... līdz pienāca krustceles. Tu aizgāji pa kreisi, bet es to neredzēju. Es gāju taisni uz priekšu cerībā, ka esi man līdzās, bet tu jau biji prom. Tu aizgāji citur, un es paliku viena. Es apsēdos lielceļa malā un raudāju. Raudāju par to, ka esmu palikusi viena. Viena bez tavas gādības un rūpēm. Es grimu lielceļa dubļos un slīku kā nevarīgs putns. Tad nāca baisa ēna. Tā mani smacēja, bet tevis nebija līdzās, lai man palīdzētu. Tā ēna – manas bailes un vientulība, izglāba mani. …
