Kā jau tika minēts ievadā, Artemīdas raksturojums sastāv no dažādām šķautnēm. Dažkārt šis tēls izmantots ar moralizējošu un pamācošu nozīmi - Diāna kā šķīstības alegorija, dažkārt noskaņas radīšanai - Diāna ar pavadošajām nimfām dodoties medībās, kā papildinājums dabas ainaivai; citkārt - dekoratīvos nolūkos, kad dievietes tēls tiek izmantots drīzāk simboliski, tiek uzsvērts tās skaistais augums, sievišķais spēks.
Atbilstoši laikmeta gaumei mainās arī dievietes vizuālais atveids. Antīkā pasaule un viduslaiki attēlo dievieti ar atlētiski slaidu augumu, vieglā, medībām piemērotā apģērbā, savukārt 17.gs. Artemīda iegūst izteikti sievišķīgas figūras aprises, tā ietērpta garā, komplicētā tērpā. Abas īpašības liek domāt par dievietes fiziskajām iespējām doties straujās medībās, bet šo jautājumu neuzdod laikmeta gaume. 20.gs. sākums atgriežas pie slaidās atlētiskās dievietes, kas atbilst tā laika sieviešu skaistuma ideāliem.
Tiešāk mīti par Artemīdu tiek skaidroti agrākos darbos, kur glezna kalpo par mīta ilustrāciju. Interese ir par dievu dzīvi, kaislībām, kas tos pavada un stāstu, dažkārt savērptajiem notikumiem. Sākot ar 19.gadsimtu dievietes tēls un tās īpašības tiek tēlotas filozofiskāk, tiek vairāk domāts par tās jūtu pasauli, vērtībām, ko tā simbolizē, netveramajām sajūtām un noskaņām, kas to pavada, un kas attiecīgi ir aktuālas šajā laikā.
…
