-
Kaulu lūzumi. Fizikālā medicīna
II un IV grupa saņēma 15 minūšu terapiju vienu reizi dienā, sākot ar otro dienu pēc lūzuma. Ultraskaņa un transmisijas gēls tika izmantots. I un III grupa saņēma tādu pašu procedūru, bet aparāts tika izslēgts. Katrā septītajā dienā tika veikts radioloģisks izmeklējums. Līdz 14. dienai kaula slēgšanās pakāpe bija 0 visās grupās. 21. dienā savienošanās konstatēta 50 % III un IV grupā, 65% - I grupā un 85% - II grupā.
Kaula mineralizācijas blīvums bija ievērojami augstāks, izmantojot LIPU terapiju un neskartu sciatic nervu. Tomēr nav ievērojama kāpuma, kad nervs ticis rezecēts. [4]
Histoloģiski pētot, secināts, ka grupā bez LIPU terapijas un ar nerva rezekciju ievērojami lielāku laukumu aizņem mīkstie audi un mazāk skrimšļaudi un mineralizēts kauls (21. diena).
Secināts, ka LIPU terapija ir efektīga lūzuma ārstēšanā neiroloģiski neietekmētās kājās, kas tika pierādīts ar augstāku saaugšanas pakāpi 21 dienu pēc operācijas, augstāku kaula blīvuma pakāpi, ātrāku rumbējuma nobriešanu (histomorfoloģiski pierādīts). LIPU paātrina ossifikācijas procesu un kaula atjaunošanos. Rezultāti parāda iespējamību, ka perifērā inervācija iesaistās LIPU mehānisko stimulu atbildē lūzuma ārstēšanā.[5]
Ex vivo metatarsālā rudimenta modelis (Nolte et al.). Skrimšļaini metatarsālie rudimenti no 17 dienu peļu embrijiem tika rezecēti un kulturēti vienu nedēļu ar un bez LIPUS. Klacificētās daļas augšana metatarsālajā diafīzē bija trīskārtīgi ātrāka LIPUS terapijā, salīdzinot ar kontroles-neietekmēto grupu. Autors secināja, ka LIPUS ietekmē osteoblastus un osificējošo skrimsli, rezultējoties aktīvākā ossifikācijā.[6]
…
Katru dienu, fiziski kustoties vai vienkārši veicot ikdienas aktivitātes, cilvēkam ir risks iegūt kādu nenozīmīgu vai būtiskāku traumu. Ja traumas iedarbības (traumatiskā spēka) rezultātā radies nozīmīgs ķermeņa fizisks bojājums, tad viena no iespējamajām izrietošajām sekām ir kaula struktūras bojājums jeb lūzums. Operāciju rezultātā radušās papildu traumas nelabvēlīgo ietekmi kompensē iegūtais ciešais lūzuma fragmenta kontakts un stabilitāte. Operācijas bieži vien nepieciešamas, ja ir locītavu virsmu deformācijas. Ja kaula gali novirzīti (dislocēti), dažreiz, lai novietotu tos pareizā stāvoklī, jāizdara slēgta vai vaļēja (ķirurģiska) repozīcija vai locekļa ilgstoša stiepšana (eksfertsija). Kaula galus imobilizē, lietojot ģipša pārsēju (gandrīz 70% gadījumu), īpašas šinas, atsevišķos gadījumos — marles saišu pārsēju; lauztos kaulus izstiepjot (ekstensija); sastiprinot lauzto kaulu galus ar īpašām naglām, skrūvēm, stieplēm u.c. Lai uzlabotos bojātā locekļa asinsapgāde, aktivētos vielmaiņas procesi kaulaudos, lauztais loceklis jāvingrina, taču nedrīkst pieļaut manāmas lauztā kaula fragmentu kustības. Vingrinājumus turpina arī tad, kad ārējā imobilizācija pārtraukta (↑ kontraktūra). Ja lūzuma dzīšana noris netraucēti, īpaši fizikāli, ķirurģiski, ķīmiski vai bioloģiski līdzekļi nav vajadzīgi.
