Nr. | Название главы | Стр. |
Ogleklis | 3 | |
Amorfais ogleklis | 3 | |
Grafīts | 4 | |
Dimanti | 5 | |
Grafēns | 5 | |
Karbīns | 6 | |
Fullerēns | 6 | |
Nanocaurulītes | 7 | |
Stiklveida ogleklis | 8 | |
Nanopumpuri | 9 | |
Nanoputas | 9 | |
Izmantotā literatūra | 10 |
Amorfais ogleklis jeb ogle nav īpaša oglekļa modifikācija. Tā ir melna, cieta viela, kas sastāv no sīkiem, neregulāras struktūras grafīta kristāliņiem. Amorfā oglekļa blīvums ir no 1,8 līdz 2,1 g/cm3.
Amorfo oglekli (ogli) iegūst, termiski sadalot organiskos savienojumus. Nozīmīgākie ogles veidi ir kokss, kokogle, kaulu ogle un kvēpi. Kvēpi ir tīrākais amorfais ogleklis. Tie rodas termiski sadalot vai nepietiekamā gaisa daudzumā sadedzinot ar oglekli bagātas vielas (dabasgāzi, sveķus, terpentīnu). Koksu izmanto ķīmiskajā rūpniecībā un metalurģijā par reducētāju un kurināmo. Kvēpus lieto par pildvielu gumijas un plastmasu izstrādājumos, par melno pigmentu krāsvielās un tušā. Amorfo oglekli apstrādājot ar pārkarsētu ūdens tvaiku iegūst aktīvo oglekli, kuru lieto par adsorbentu dažādu vielu attīrīšanai ķīmiskajā un pārtikas rūpniecībā, medicīnā (karbolēna tabletes), gāzmaskās.
Amorfajai oglei , kas iegūta no koksnes, daļēji saglabās koksnes sīkporainā uzbūve. Tādēļ kokoglei (arī kauloglei) ir ļoti liela virsma, kas tai piešķir specifiskas īpašības. Ar tām var iepazīties, piemēram, šādā mēģinājumā.
Ja kolbā , kas piepildīta ar brūnu gāzi – slāpekļa (IV) oksīdu, iemet kokogles gabaliņus un sakrata, tad brūnā krāsa pamazām izzūd. Ja kolbu ar kokogles gabaliņiem karsē, tad brūnā krāsa parādās no jauna. Arī atšķaidītu tintes šķīdumu var atkrāsot, izmantojot ogli. Šie mēģinājumi rāda, ka kokogle saista uz savas virsmas dažādas gāzes un izšķīdinātas vielas. Paaugstinātā temperatūrā noris pretējs process. …
Ogleklis ir nemetālisks ķīmiskais elements. To apzīmē ar simbolu C. Vis biežāk sastopamās oglekļa oksidēšanās pakāpes ir +4, +2 un -4, bet var būt arī, +3, +1, 0, -1, -2, -3. Savienojumu veidā ogleklis atrodas visās augu un dzīvnieku valsts vielās – organiskajās vielās, kā arī oglekļa dioksīdā un minerālos – krītā, kaļķakmenī, marmorā, dolomītā u.c. Parastajos apstākļos ogleklis ir ķīmiski inerts. Augstākās temperatūrās tā aktivitāte pieaug. Vislielākā reaģētspēja piemīt amorfajam ogleklim, mazāk aktīvs ir grafīts, bet dimantam ir viszemākā ķīmiskā aktivitāte. Iepriekš minētās vielas ir vispazīstamākie oglekļa alotropiskie veidi
