-
Ziemeļvalstu tiesības
Tādējādi Norvēģijas un Dānijas likumi strukturāli tika harmonizēti. Vienveidošana bija nepieciešama arī tādēļ, lai augstākā tiesa kalpotu par augstāko tiesu instanci abās valstīs (Hentile, Krecls, Pulma, 2005:105).
Zviedrijas vienvaldnieki centās no savas puses apvienot likumu sistēmu. 1686.gadā jaunais Baznīcas likums radīja stabilu pamatu baznīcas organizācijai, kuras vadībā ir karalis. Vienlaikus tika uzsākts likuma kodifikācijas sagatavošanas darbs, kas ievilkās gadu desmitu garumā. Beidzot 1734. gadā Zviedrijas valsts likums tika publicēts (Hentile, Krecls, Pulma, 2005:105).
Romiešu tiesību recepcijas īpatnības Ziemeļvalstīs
Dāņu likumu evolūcijā liela loma bija dabiskām tiesībām. Tas, ko 18.gs. saprata ar dabiskajām tiesībām, īstenībā bija romiešu tiesību normas. Zviedrijā tās bija pieņemtas jau 17.gs. otrajā pusē, Dānijā – 18.gs. Vācijā šajā laikā bija radies romiešu tiesību vācu variants, Francijā veidojās tā sauktais gallu variants (Zemītis, 2004:237).
Karaļa vadošā loma likumdošanā, minimāla romiešu tiesību ietekme un, salīdzinot ar citām vietām Eiropā, vairāk vienots nacionālais sastāvs atspoguļojās specifiskā tiesību sistēmā, kurā, līdzīgi kontinentālajai Eiropai, par tiesību avotu ar augstāko juridisko spēku atzīst likumu. Taču skandināvu likums ir nacionāls likums ar minimālu romiešu tiesību ietekmi. Arī vēlākos vēstures ceļos pēc viduslaikiem skandināvu tiesības veidoja no pārējās Eiropas atšķirīgus, bet vienlaikus arī radniecīgus risinājumus (Osipova, 2004:105).
…
Ziemeļvalstu tiesības (12.-18.gs) Vikingu laikos Ziemeļvalstīs attīstījās trīs atsevišķas valstis ar karaļa varu, nodokļu sistēmu un armiju. Tajā laikā šīs valstis bija ļoti līdzīgas attiecībā uz etnosu, valodu un kultūru. Tomēr triju valstu intereses bija atšķirīgas. Norvēģu interešu sfērā bija Skotija, Īrija, Islande un Grenlande, Dānijai bija interese par Lielbritāniju, vēlāk arī Ziemeļvāciju un Baltijas valstīm, bet Zviedrijai – Somija un Baltijas valstis. 14. gs. sākās ziemeļu sadarbība politiskā līmenī. Valstis 1397. gadā apvienojās vienā valstī, kuras karaliene bija Margarēte Valdemāra meita. Šī ūnija ilga līdz 16. gs. sākumam, kad Zviedrija (un Somija) no tās izstājās (Latvijas Kultūras akadēmijas Nordistikas centra mājas lapa, 10.10.11.). Ziemeļu klasiskie viduslaiki sākās ar vikingu laiku norietu, citiem vārdiem, kopš apmēram 1050.gada. To beigas iezīmē Lielais mēris 14.gs. vidū un tā sekas. Klasiskajos viduslaikos karaļi un baznīca nostiprināja varu, un Ziemeļi kļuva par kristīgās Eiropas sastāvdaļu. Sabiedrības struktūra kļuva aizvien blīvāka, un vara koncentrējās ap karaļiem (Hentile, Krecls, Pulma, 2005:28).
