Latviskas kāzu ieražas

Kazu cikls sākās ar līgavas nolūkošanu un precinieku ierašanos iecerētās meitenes mājās, par iemeslu minot kādas noklīdušas aitiņas meklēšanu. Ja precinieks tēvam, brāļiem un meitenei pašai patika, tad rīkoja derības, kurās noteica kāzu dienu. Parasti derības notika pavasarī ap Lieldienām, bet kāzas rīkoja rudens pusē ap Miķeļiem, kad bija novākta raža. Tam bija arī praktisks pamatojums, jo pēc lielo lauku darbu apdarīšanas atlika vairāk laika kāzu sarīkošanai un no jaunās ražas varēja labāk sarūpēt kāzu mielastu. Kāzu laiku noteica vēl arī ticējumi, piemēram, kāzas dzēra tikai pilnā vai augošā Mēnesī, ticot, ka tad laulība būs bērniem svētīta. Senatnē kāzas dzēra trīs līdz astoņas dienas. Tie bija priecīgi godi, ko svinēja ēdot, dzerot un līksmojoties. Kāzu svinības izmaksāja dārgi, tām ilgi krāja naudu vai maksāja kāzu parādus. Ne velti zviedru valdība aizliedza latviešu zemniekiem kāzas svinēt ilgāk par divām dienām: vienu dienu līgavas mājās, otru - pie līgavaiņa. Vidzemes policijas norādījumos šāds likums bija spēkā vēl 18. gadsimtā. Varas iestādes kāzām veltīja lielu vērību, jo reglamentēts tika ne vien kāzu ilgums, bet ari viesu un izdzeramo alus mucu un degvīna stopu daudzums. Līgavas pūru aizzīmogoja, lai pārāk daudz no tā neaizietu dāvanās. Pēc kristīgās ticības ieviešanas tika noteikts laulāties baznīcā, un kāzu svinības sākās, kāziniekiem atgriežoties no baznīcas, kad ceļu aizšķērsoja goda vārti. Vedējiem un jaunajam pārim par ceļa atbrīvošanu vajadzēja dot pīrāgus, alu un brandvīnu. Kāzās mēdza ielūgt ne tikai radus, draugus un kaimiņus. Aicināja arī apkaimes ievērojamākos iedzīvotājus, spēlmaņus un dejotājus. Neaicināti, ar paša tiesībām kāzās varēja ierasties pagasta un draudzes amata vīri. Arī kūjnieki (kāzu nabagi) kāzās ieradās nelūgti. Maskās tērpušies, ar dziesmām un rotaļām tie sagādāja īpašu jautrību. …