Ievads
Pirmās asociācijas pēc Martīna Heidegera darba „Lauku ceļš” izlasīšanas man radās ar Friča Bārdas dzeju. Savukārt, pats Heidegers uzskata, ka laba dzeja līdzinās filozofijai un dzejnieku var saukt par esamības tulku. Iespējams manai asociācijai ir ne tikai subjektīvs pamatojums - galu galā, Fricis Bārda tiek aplūkots arī saistībā ar filozofiskās domas attīstību Latvijā.
Teksts ir rimts, pašrefleksīvs, nedaudz nostalģisks. Tas aicina ieklausīties sevī, neaizmirst savu sākotni, tas atgādina par vienkāršām, skaistām lietām un klusu iekšēju skaidrību.
Tekstā liela nozīme ir simbolismam. Pats galvenais ir jau darba nosaukumā lasāmais vārds ceļš. Par ceļa simbolisko nozīmi runāts visos laikos, to darījuši gan ievērojami domātāji, gan reliģija, gan arī vienkārši cilvēki. Darbā atrodami arī citi simboli, piemēram, koks, kuģis, utt.
Martīns Heidegers
M. Heidegers (1889 – 1976) ir viens no ievērojamākajiem 20. gs filozofiem, viens no eksistenciālisma pamatlicējiem. Kā viņa labāko darbu parasti min „Vēstuli par humānismu” (1947), kurā galvenās tēmas ir eksistences vēstures nozīme, darbības nozīme, tehnikas un mākslas loma, valodas nozīme un jaunas domāšanas veida nepieciešamība, kas ir būtiskākās viņa filozofijas līnijas. Par visām šīm problēmām iespējams lasīt arī viņa darbā „Lauku ceļš”, protams, ne tieši, bet starp rindiņām.
…
