No šīs labā un ļaunā pretnostatīšanas izriet cita konfesionālo historiogrāfiju raksturojoša izpausme, kas ir cīņa par taisnīgumu. Tā caurstrāvo visu darbu. Pirmkārt, netaisnība ir jau pašu katoļu nostājā, kuri pieļāva un pacieta šo “ķecerību” paši paliekot katoļi. Reformācijai izvēršoties plašumā Pletenbergs izvēlējās mērenu pozīciju un nevēlējās saasināt Livonijas iekšpolitisko situāciju. Livonijas mestrs apzinājās, ka apturēt luterānisma izplatību nav viņa spēkos. Līdzīgi bija ar viņa pēcteci Hermanu fon Brigeneju, kuram pārmeta bezdarbību. Viņš, pēc hronista vārdiem: “ļāva luterisma ķecerībai, kas jau bija izplatījusies ievērojamā Vācijas daļā, iespiesties katoliskā Livonijas zemē”. “Notika pakāpeniska atteikšanās no priekštečiem mantotās reliģijas un ķecerības aplamību pieņemšana”. Tomēr jāatcerās, ka abi divi tomēr bija ordeņa mestri, bet vēl lielāku vainu hronists uzvēla tieši arhibīskapam. Otrkārt, netaisnība ir arī tas, kā protestanti izrīkojas – zaimo, iznīcina. Netaisnīgi ir arī tas, ka par priesteriem/mācītājiem var kļūt kur un katrs nesaistīts ar baznīcas dzīvi cilvēks.
Tomēr šeit jāsaka, ka tikai Dievs autora izpratnē ir taisnīgs. “Dieva taisnīgā atriebība un sods” – tas ir tas, kas agru vai vēlu visu sakārto savās vietās. Šo ilustrē gan pirms brīža minētais fragments par Doma baznīcas ugunsgrēku, gan arī citi nelieli atgadījumi no Livonijas, ko hronists apkopoja.
…
