Ap 1503. gadu kāds bagāts florencietis vārdā Fračesko del Džokondo piedāvāja Leonardo da Vinči (1452 – 1519) uzgleznot viņa divdesmit sešus gadus vecās sievas Monas Lizas portretu. Šis portrets tagad tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. Tik liela slava kā tā, kas apvij šo portretu, mākslas darbam ne vienmēr ir nedalīta svētība. Mēs esam tik ļoti pieraduši redzēt tā reprodukcijas atklātnēs un pat reklāmas plakātos, ka mums ir grūti paraudzīties tajā ar svaigu skatu kā uz dzīva cilvēka darinātu gleznu, kurā attēlota īsta sieviete no miesas un asinīm. Taču ir vērts aizmirst visu, ko zinām – vai domājamies zinām -, un ielūkoties šajā darbā tik vērīgi, it kā mēs būtu pirmie cilvēki, kuriem lemts tam pievērsties. Pirmais, kas mūs pārsteidz, ir Monas Lizas apbrīnojamais dzīvīgums. Šķiet, ka viņa patiešām noraugās mūsos un ka viņai ir pašai savas domas par mums…
