Sacīt, ka Aleksandrs Sergejevičs Puškins ir viens no izcilākajiem krievu rakstniekiem reizē ir un nav lieki – tas ir vispārzināms fakts, bet mūsdienās reti kurais par to pārliecinās personīgi. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas skolās un augstskolās vērojama vēsturiski izskaidrojama (bet ne attaisnojama) nepatika pret krievu valodu – tā vairs nav obligāts priekšmets, arī krievu literatūra netiek apgūta, pat filoloģijas bakalura studijās ieskats krievu literatūrā diemžēl aprobežojas ar M. Bulgakova „Meistaru un Margaritu”. Tā tiek palaists garām daudz vērtīgas literatūras. Taču paliek, protams, paša brīvais laiks un griba apgūt un izzināt plašās Krievzemes daiļliteratūru (ja arī pašam netraucē kādi politiski aizspriedumi). Vislabāk to darīt oriģinālvalodā, galu galā pat P. Merimē mācījās krievu valodu tādēļ vien, lai lasītu Puškinu! Un kāpēc gan to nedarīt tieši šogad – ievērojamā rakstnieka 210. jubilejas gadā?
Aleksandrs Sergejevičs Puškins tiek uzskatīts par krievu literārās valodas veidotāju, viņam vienam pašam bija jāveic divi darbi, kurus citās zemēs šķīra vesels gadsimts, proti, jānodibina literārā valoda un jārada literatūra”1. Puškina valoda pārsteidz ar lirisku vijīgumu, ritmu un vieglumu, tā atstāj lielu iespaidu uz lasītāju, nereti pēc Puškina teksta lasīšanas turpmāk gribas sarunāties šajā poētiskajā ritmā. …
