Sokrāta dzīves ceļš sākās trūcīgā ģimenē, apgūstot tēva, tēlnieka, arodu, taču viņš to atmet un izlēma kļūt par gudrības meklētāju. Šī iesāktā ceļa iemesls slēpjas vēlmē rast atbildi uz jautājumu: „Kas ir īstā dzīves gudrība?” 1 Atbildi uz šo jautājumu viņš nemeklēja dabā, bet gan apziņā, kurai cilvēks pats pieder, pārņemot seno izteicienu: „Izzini pats sevi.” Sokrāts bija īpatnējs ar uzskatu, ka precīzākā zināšana ir „es nezinu” – tas ir vērsts pret dogmatismu un skepticismu ar mērķi nevis pasludināt zināšanu relativitāti, bet veikt savas apziņas inventarizāciju.2 Viņš iespējams ir pirmais domātājs, kas sapratis un arī atzinis, ka cilvēka zināšana ietver sevī nezināšanu un otrādi. Ja Sokrāts zina, ka nekā nezina, tad par lielu drosmi ir uzskatāma šī fakta atzīšana. Bieži vien vēsturnieki apgalvo – jo vairāk tu zini, jo vairāk rodas jautājumu. Iespējams Sokrātam bija tāpat. Meklēdams Atēnu ielās, tirgus laukumos, skolās, veikalos un citu vietu ļaužu sarunās zināšanas, viņš tās pārdomā un pieņem vai nepieņem, taču dažas dienas vēlāk, kādā citā vietā pēc dzirdētā viņš saprot, ka senāk dzirdētais ir pretrunā ar iepriekš pieņemto tēzi un iespējams tas var būt ar visām pārējām zināšanām, vai arī lietu būtības vienkārši nesakrīt vai ir pretrunā ar sevi.…
„Es zinu, ka es nekā nezinu.” Varētu teikt, ka tieši šis izteiciens daudziem saistās ar Sokrātu, jo tajā slēpjas visa Sokrāta būtība. Ja persona nav iepazinusies ar morāles filozofijas tēvu, šo izteicienu varētu interpretēt visdažādākajos veidos, taču zinot viņa biogrāfiju un tikumisko mācību, šī pati persona varētu apgalvot, ka tieši šī frāze ir Sokrāta mācības kodols. Esejā īsi un kodolīgi atbildēts uz jautājumu kas ir Sokrāts, izmantojot 4 literatūras avotus, no kuriem viens ir oriģināldarbs (tulkots latviešu valodā).
