“Interjers” – franču valodas vārds, kam ir latīņu sakne. Latviski tas tulkojams kā “telpas iekšskats”. Ar interjeru mēs saprotam ne tikai tehnisku būvniecības procesa rezultātu – ar fizisku čaulu, vairākām plaknēm ietvertu, no pārējās vides norobežotu telpas daļu, bet arī šīs telpas tālāku apstrādi, kas nodrošinātu tās maksimāli pareizu un ērtu izmantošanu (funkciju) un vienlaikus radītu šai telpā noteiktu emocionālo klimatu, noskaņu. Īsāk – interjers ir iekštelpa, ko rada prāts un jūtas, racionālais un emocionālais, zinātne un māksla. Pie tam šie faktori nesaraujami saistīti, tos nevar atdalīt, tie saplūst vienā radošā procesā. [9.; 10]
Ja joka pēc iedomājamies cilvēku kā sīpolu, tad mājas (dzīvoklis) viņa kailajai dvēselei ir čaula Nr. 3, ne mazāk svarīga kā otrā – apģērbs. Tomēr pārsteidzoši ir vērot, cik atšķirīgu uzmanību jauni cilvēki pievērš drēbēm un savam mājoklim. Apģērbties katrs cenšas pēc iespējas moderni un arī savdabīgi. To viegli saprast, jo par mums vispirms spriež pēc tā, kā mēs izskatāmies.
Vīrieši pievērš uzmanību krekla apkaklītes formai, kaklasaites un bikšu platumam, cenšoties sekot modes prasībām. Vēl vairāk rūpju mode sagādā mūsu dāmām. Drēbēm, apaviem, aksesuāriem ir jābūt stilā vienotiem, nepieciešamas atbilstošas smaržas, noteikta toņa lūpu zīmuļi un tā joprojām... Vai tas kādu pārsteidz? Protams, ne, mēs uzskatām, ka tā tam jābūt.…
