16. – 17. gadsimtā Eiropas tiesisko un politisko mācību vidū parādās jauna koncepcija, kas tajā laikā gūst zināmu ievērību un ieņem salīdzinoši patstāvīgu vietu pārējo tiesību mācību vidū : sociālisma koncepcija. Valsts, tiesību un varas problemātikai filosofi – sociālisti pievēršas nolūkā rast atbildi uz jautājumu par to, kādiem ir jābūt politiski – juridiskajiem institūtiem valsts iekārtā, kura balstīta uz kopīpašumu, kas stātos privātā īpašuma vietā, kam raksturīga iedzīvotāju materiālā nevienlīdzība, un agrākām tirāniskajām valdīšanas formām.
Šīs kustības ietvaros, kura pauda centienus pēc sociālā taisnīguma visiem sabiedrības slāņiem, radās un pastāvēja visai atšķirīgi uzskati un priekšstati. Šie ideoloģiskie veidojumi atšķīrās ne tikai pēc to ieteiktiem valsts publiskās varas organizācijas modeļiem, bet arī pēc tajos ietvertā principa, atbilstoši kuram jāveido un jāfunkcionē jaunajai pasaules kārtībai. Vienos gadījumos priekšplānā izvirzās un par šo principu tiek atzīta racionalitāte, citos – brīvība, trešos gadījumos – vienlīdzība u.t.t. Šajos projektos tika ietverta visai atšķirīga sociāli vēsturiskā pieredze. Būtiski atšķiras arī politiski juridisko ideālu izklāsta maniere, paņēmieni un stils.…
