Platona mācība par valsti

Platona dzīve.

Platons īstā vārdā Aristokls, dzīvoja Atēnās no 428./27. līdz apmēram 348.gadam p.m.ē., bija sengrieķu filozofs ideālists, Sokrāta skolnieks, objektīvā ideālisma nodibinātājs, sarakstījis pāri par 42 filozofisku dialogu (“Sofists”, “Valsts”, “Parmenids”, “Likumi” u.c.) un 13 vēstules. Viņš ir viens no ievērojamākiem filozofiem ne tikai Senajā Grieķijā, bet filozofijas vēsturē vispār; ar viņu faktiski sākās filozofiskās literatūras tradīcija.
Platons bija ideālistiskās pasaules izpratnes aizstāvis. Viņš aktīvi cīnījās pret tā laika materiālistiskajām mācībām, plaši izmantojot Sokrāta, pitagoriešu, Parmenīda un Hēraklīta mācības. Viņš bija no tiem filozofiem, kuri uzskatīja, ka stabilais un nepārejošais ir jāmeklē nevis materiālajās lietās, bet gan idejās, kuru veidotā pasaule nav uztverama cilvēka jutekļiem, bet tikai tieši prātā. Viņa mācība par lietām nav viendabīga. Esamības izskaidrošanai Platons izveidoja teoriju, ka pastāv bezķermeniskas lietu formas, kuras viņš sauca par “veidiem” jeb “idejām” un identificēja par esamību. “Idejas” ir mūžīgas, “aiz debesīm mītošas”, tās nerodas, neiznīkst, ir absolūtas, nav atkarīgas no telpas un laika. Turpretī jutekliskās lietas ir pārejošas, relatīvas, atkarīgas no telpas un laika.

…