Tiesības uz pašaizsardzību starptautiskajās publiskajās tiesībās

Darbā uzstādītie uzdevumi tika izpildīti, un tā rezultātā var norādīt uz šādiem secinājumiem:
1. Pašaizsardzības attaisnošanas attīstības gaitā tika izstrādātas pieejas, principi un analīzes struktūras.
2. Starptautisko tiesību decentralizēts raksturs prasa īpašu uzmanību arī pašaizsardzības avotu identifikācijai, un darba ietvaros ir parādīts, ka tiesības uz pašaizsardzību tiek pamatojtas gan ar ANO Statūtiem un starptautiskajiem līgumiem, gan arī ar starptautiskajām paražām, un atsevišķi pašaizsardzību elementi ir atrodami arī vispārējo tiesību principu lokā.
3. Izskatot ANO Statūtus jāņem vērā arī paražu tiesības, kuras daļēji sakrīt ar Apvienoto Nāciju izveidoto sistēmu, kas tikai pastiprina uzsvaru uz nepieciešamību ņemt vērā gan līgumiskās tiesības, gan arī paražas un vispārējos tiesību principus.
4. Humanitāro tiesību galvenie tiesiskuma kritēriji ir samērīgums un nepieciešamības, kas izpaužas pareiza mērķa izvēlē un diskriminējošās attieksmes prasībās. Arī jus ad bellum jomā šīs prasības ir saistošas.
5. Samērīguma apsvērumi ir atrodami politiskās un juridiskās domas vēstures, un kopā ar spēkā esošām starptautisko tiesību normām var sniegt analītisko atbalstu.
6. Nediskriminējošo ieroču pielietošana vairāk ir jus in bellum kategorijas problēma, bet arī pašaizsardzības gadījumā šādu ieroču piemērošana noteikti pārsniedz samērīguma prasības.
7. Apsteidzošās pašaizsardzības iespējas arī ir izsecināmas ne tikai no ANO Statūtiem, bet arī no paražu tiesībām un vispārējiem tiesību principiem, kas arī neļauj uzskatīt apsteidzošo pašaizsardzību par prettiesisko rīku. Tomēr kā ir redzams arī jautājumā par spēka drauda aizliegumu, apsteidzošai pašaizsardzībai ir paaugstinātas pierādījuma kvalitātes prasības.
8. Paražu tiesību izmantošana pašaizsardzības pamatojumā noteikti ir kritizējama, ja tiek izmantotas nepamatotas analoģijas – Karolīnas gadījuma tēzes var ņemt vērā, bet izmantot tos lēmuma pieņemšanas dramatiskā paātrināšanas laikā var tikai nosacīti.
9. ANO Starptautiskās tiesas prakse ne tikai precizē jēdzienu saturu un apjomu, bet arī veido pierādīšanas tiesības, kuras, savukārt, norāda uz nepieciešamību ne tikai rīkoties atbilstoši procedūras noteikumiem pašaizsardzības izpausmes gadījumā, bet arī norāda uz nepieciešamību veidot konsekventu un tālredzīgu vietējās drošības politiku kā diplomātijas ziņā, tā arī izvēloties adekvātus tiesiskos rīkus.
…