Mēdz teikt, ka mažoritārie likumi veicina divpartiju sistēmas veidošanos (un tātad vienas partijas valdības), bet proporcionālā pārstāvniecība – daudzpartiju sistēmu (un koalīciju valdības).
Lijpaharts (Arend Lijpahart) uzskaita partijas divpartiju un daudzpartiju kritērijus.
Divpartiju sistēmas piemērs neapšaubāmi ir Lielbritānijas partiju sistēma, tomēr daži argumenti tiek pielīdzināti arī Amerikas partiju sistēmai. Galvenais divpartiju sistēmu arguments ir tas, ka tā ir ne tikai stabila un efektīvā, bet arī būtisks spēks demokrātiskās valstīs.
Tiek uzskatīts, ka viena no pozitīvajām divpartiju sistēmas īpašībām ir tās mērenā un centralizētā ietekme uz demokrātijas režīmu. Ja pastāv tikai divas partijas, kas savā starpā konkurē par vēlētāju balsīm, tās vairāk koncentrējas uz vēlētāju interesēm. Centrā ir vēlētāji, kas izšķiras vai nu par vienu vai par otru partiju. Līdz ar to partija, kas uzvar, uzreiz var īstenot savu programmu. …
