Saimnieciskā nozīme un ražošanas uzdevums
Pirmās tropiskās orhidejas Eiropā ievestas 1732. gadā. Tagad plaši audzētā katlejas un pafiopēdilas ievestas 1818. gadā. Pavērsiens orhideju audzēšanā sākās pēdējo gadsimtu mijā, kad atklāja orhideju simbiozi ar sakņu sēnēm un mikorizas nozīmi orhideju sēklu dīgšanā. Kļuva iespējama orhideju masveida pavairošana no sēklām. Šodien lielāko daļu tīro sugu aizstāj vērtīgi hibrīdi. Savā starpā krusto ne tikai sugas, bet arī ģintis.
Pašlaik visvairāk orhidejas audzē Amerikas Savienotajās Valstīs. No sociālistiskajām zemēm orhidejas plašāk audzē Vācijā, Čehijā. Mūsu zemē nav specializēto orhideju audzētavu. Mūsu republikā tās audzē nelielos apmēros. No milzīgā sugu skaita rūpnieciskai audzēšanai nozīme ir nedaudzajām ģintīm, sugām un to hibrīdiem. Ziedu griešanai audzē katlejas, cimbīdijas, pafiopedilas, kuru grieztie ziedi saglabājas vairākas nedēļas. Mazāk izturīgi ziedi ir celoginēm. Toties tās, tāpat kā pafiopedilas un pie mums mazāk sastopamas citas orhidejas, piemēram, Odontoglossum grande, Lycaste skinneri var audzēt arī istabās. Izvēloties piemērotas sugas un šķirnes, iespējams visu gadu iegūt orhideju ziedus.…
Orhideju dzimta ir viena no plašākajām dzimtām, sugu skaits pārsniedz 20000. Apmēram četras piektdaļas ir tropu – subtropu joslu iemītnieces, mērenā klimata joslās sastopama tikai viena piektdaļa sugu. Eiropā aug apmēram 250 sugu, mūsu republikā apmēram 30 sugu. Jo tālāk no ekvatora, jo lielāks ir zemē augošo orhideju skaits, siltās joslās aug gandrīz tikai epifītās orhidejas. Viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka orhideju izplatību, ir gaisa mitrums, tāpēc tuksnešos un pustuksnešos orhidejas neaug. Orhidejas ir lakstaugi, retāk liānas. Dažām ģintīm stumbri pārkoksnējušies. Dažām sugām nav lapu, to funkcijas izpilda saknes, kuru šūnās ir hlorofils, ir arī saprofīti. Epifītiskām sugām lielākoties ir virszemes stublāja paresninājumi un gaisa saknes, kas ar savām gala uzmavām spēj uzņemt gaisa mitrumu. Zemē augošām orhidejām ir sakneņi vai arī gumi.
