Mākslas dzīves vispārīgs raksturojums. Jauno laiku mākslai, literatūrai, mūzikai un arhitektūrai raksturīga dažādība, ko noteica izmaiņas gan cilvēka pasaules izjūtā, gan politikā, ekonomikā un arī sabiedrības sociālajā struktūrā. Šim laikaposmam kopumā raksturīga mākslas stilu un virzienu dažādĪba.
17.gs. kultūra un māksla apliecina visu dzīves procesu daudzveidību. Nekad līdz tam Rietumeiropā nebija vērojama tāda virzību dažādība, tik ātra to nomaiņa, te strauja virzīšanās uz progresu, te atkāpšanās no tā. Tomēr kopumā laikmeta mākslas seju noteica divas stilistiskas sistēmas - baroks un klasicisms. Ar baroku saistījās 17. gadsimtam piemītošā mainība un nenoteiktība. Sarežģītajā, pretrunīgajā dabas un cilvēka psihes pasaulē varēja uztvert haotisko, iracionālo, dinamisko momentu, tās šķietamās un jutekliskās īpašības. Tam pretstatā klasicisms tiecās izcelt skaidrus un noteiktus priekšstatus par nemainīgām vērtībām, kam bija jāienes kārtība haosā. Bet tur, kur īstenību uztvēra kritiski, kur patiesības meklējumos balstījās gan uz prātu, gan uz emocijām, tur iezīmējās ceļš uz reālismu, kas arī sāka gūt panākumus 17.gs.…
